Stresā jāmeklē līdzsvars
Aelita Švītiņa
Stresa teorijas pamatlicējs Hanss Seljē teicis: pilnīga brīvība no spriedzes ir nāve.
Stress ir neizbēgama cilvēka dzīves sastāvdaļa, tas pat ir nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai un veselības saglabāšanai. „Mēs dzīvojam un strādājam vidē, kurā nepārtraukti kaut kas notiek un mainās. Mēs pārvietojamies, runājam, darbojamies, mūs pārņem daudz un dažādas emocijas, rodas idejas, un tas viss notiek samērā īsā laika posmā. Tiklīdz mēs piedzīvojam šīs pārmaiņas, parādās stresors jeb kairinātājs,” tā Aelita Švītiņa, organizācijas attīstības centra Spring Valley stresa menedžmenta kursu pasniedzēja. Stresorus var iedalīt pozitīvajos un negatīvajos. Pozitīvie ļauj veiksmīgāk koncentrēties, sasniegt labākus rezultātus, piemēram, sportistiem nepārtraukti darbojas pozitīvais stresors. Savukārt negatīvais stress, piemēram, nepārtraukta kontrolēšana vai vadītāja aizrādījumi, izraisa problēmas – tas iespaido labsajūtu, grauj veselību un spēka resursus. Stresorus iedala arī tuvos un tālos, piemēram, nelielu stresu var izraisīt arī plūdi Indonēzijā, jo cilvēks sāk apsvērt, vai kas līdzīgs iespējams arī Latvijā. Vistuvākie un parasti visspēcīgākie kairinātāji ir tie, kas rodas indivīda tiešā tuvumā – ģimenē, attiecībās un darba vietā. „Nevar teikt, ka ar visu, kas saistīts ar stresu, jātiek galā pašam indivīdam. Nerunājot par sociālajiem aspektiem, liela atbildība ir jāuzņemas organizācijai , kurā indivīds strādā. Var diezgan droši apgalvot, ka joprojām ar stresu saistītajiem jautājumiem uzņēmumos nepievērš nopietnu uzmanību. Piemēram, interesanti būtu uzzināt, kā uzņēmumos izvēlas, kuriem darbiniekiem vajadzētu apmeklēt stresa menedžmenta kursus un kāds ir sagaidāmais rezultāts. Kā parastie iemesli tiek minētas pārmaiņas, darbinieku uzvedība vai darba apstākļi. Patiesībā bieži stresa cēloņi ir daudz dziļāki . Protams, ka darbinieki šādos kursos daudz iegūst kā indivīdi, taču atgriežoties darbā pēc neilga laika stress atgriežas, jo dziļākie cēloņi visbiežāk netiek apzināti. Par stresu organizācijās nepieciešams runāt plašākā kopainā un būtu nepieciešams to nopietni pētīt, jo tas vistiešākajā veidā ietekmē uzņēmuma efektivitāti. Pasaulē stresa faktoru pēta ļoti nopietni. Par tā radīto postu liecina tikai pāris piemēri no Gallup veiktajiem pētījumiem. No aptaujātajiem 800 dažādu ASV uzņēmumu darbiniekiem 80% atzīst, ka viņi ir pakļauti stresam. 26% no tiem atzīst profesionālo izdegšanu. Pētījumi rāda, ka stresa izraisīto slimību dēļ ASV vairumtirdzniecības uzņēmumos ar 100 000 darbiniekiem rada $10 – $12 milj. zaudējumus gadā, un $18 – 25milj. Zaudējumu gadā tāda paša lieluma komunikācijas un transporta kompānijās, „ atzīmē eksperte. Ko vēstītu pētījumi Latvijas uzņēmumos?
Galvenais ir attieksme
Stresam ir pakļauti pilnīgi visi cilvēki. „Nav tik svarīga situācija, bet gan tas, kā cilvēks to uztver un ko viņš par to domā,” saka A. Švītiņa. To, kā cilvēks reaģē uz stresu, nosaka vairāku faktoru kopums - temperaments, raksturs, iedzimtība, iepriekšējā pieredze un esošā situācija. Piemēram, ir cilvēki, kam saspringums ir nepieciešams, lai sasniegtu savus mērķus, bet cits no tāda paša saspringuma var saslimt vai pat nomirt. Līdz ar to stresu izraisošās situācijas katram ir individuālas, tādēļ katram indivīdam ir svarīgi atpazīt stresu un izvērtēt, vai tas traucē vai ne. „Ir jāanalizē tas, kā reaģē uz stresu, kas ir tās lietas, ko var un ko nevar mainīt. Ja kaut kas traucē, tad ir jāmaina sava uzvedība,” saka eksperte, „taču to nav viegli izdarīt – vienam var būt nepieciešams tam veltīt gadus, bet citam, iespējams, vajadzīgs daudz īsāks laika periods.”. Piemēram, ja kāds darbā ierodas ar 10 minūšu novēlošanos, tad viņam var ieteikt iziet no mājām 10 minūtes agrāk. Kāds ar prieku pieņems šo ierosinājumu, bet cits var atteikt, ka viņam neviens nenorādīs, ko darīt. „Problēma jau nav šajā 10 minūšu kavējumā, bet gan reakcijā uz to. Ja viens var iziet no mājas ātrāk, tad cits var darbā pabrīdināt, pateikt, ka viņš iespējams nokavēs – risinājums būs atrasts jebkurā gadījumā,” tā A. Švītiņa.
Jāmeklē līdzsvars
„No stresa nevajag izvairīties – svarīgi ir stresa situācijās atrast līdzsvaru. Īpaši svarīgi ir līdzsvaru ievērot darbā – lai darbinieka kompetences, prasmes, iemaņas un potenciāls būtu līdzsvarā ar viņam veicamajiem darba pienākumiem, pretējā gadījumā darbinieks sāk regresēt,” . ir pārliecināta pasniedzēja. „Stress rodas gan tad, kad izaicinājums darbā ir pārāk liels, gan tad, kad darbinieks jūtas nenovērtēts. Būtiski ir analizēt visus stresa faktorus, kas nāk no darba vides – uzņēmuma vadības stilu, karjeras iespējas un darba vidi. Svarīgs ir arī līdzsvars starp darbinieka attiecībām ar viņa kolēģiem un veicamo uzdevumu apjomu,” saka eksperte. Katrs pats var veikt vienkāršu testu par savu līdzsvaru: uzzīmējiet apli un izvērtējiet, cik lielu daļu no tā aizņem darbs, cik privātā dzīve. Līdzīgus apļus var zīmēt arī spriedzei un atslābumam, ārējai un iekšējai pasaulei, tēriņiem un ieņēmumiem, runāšanai un uzklausīšanai, iniciatīvai un atturīgumam. „Šīs lietas vajag censties noturēt līdzsvarā, pretējā gadījumā tiek izjaukta šī kopuma mijiedarbība un vairojas stress,” tā A. Švītiņa.
Neizdegt kā spuldzītei
Ja stresu izraisošajiem faktoriem vai reakcijai uz tiem nepievērš uzmanību, sekas var būt profesionālā izdegšana. „Brīdī, kad mēs parakstām darba līgumu, mums jāapzinās, ka, iespējams, mēs riskējam parakstīt sev spriedumu par profesionālo izdegšanu,” diezgan skarbu viedokli pauž A. Švītiņa. Sākotnēji darbinieki ir ļoti apmierināti, un, ja tiek nodrošināts izaicinājums darbā, izaugsmes potenciāls, pieņemams vadības stils un vide, tad var meklēt līdzsvaru. Taču, ja darba vidē kaut kādā mērā tiek ierobežota, piemēram, radošā brīvība, nav noteikti skaidri darba vērtēšanas kritēriji un darbinieks īsti nezina, vai viņš strādā labi, vai slikti, vai arī ilgstoši strādājot vienveidīgu darbu, tas veicina izdegšanu. Lielāka iespēja to piedzīvot ir cilvēkiem, kuriem ir zems pašvērtējums, izteikta nepacietība, tieksme kontrolēt, vēlme būt vislabākajam par katru cenu, vai arī neprasme deleģēt pienākumus un cenšanās visu padarīt pašam. Izdegšanai ir piecas pakāpes. Pirmajā pakāpē cilvēkam zūd darba entuziasms. Otrajā – parādās nogurums, sākās garas kafijas un smēķēšanas pauzes. Trešajā stadijā sāk parādīties slimību saasinājumi vai hroniskas saslimšanas, piemēram, slimošana ar angīnu četras reizes gadā. Ceturtajā jeb krīzes stadijā – cilvēks slimo tik smagi, ka nav darbaspējīgs, kā arī pasliktinās attiecības ģimenē. Piektajā līmenī cilvēks apzināti provocē saslimšanu pat tik tālu, ka tas apdraud viņa dzīvību. Pasniedzēja arī brīdina – tiklīdz simptomi parādījušies vienam darbiniekam, ar tiem var „aplipt” visa organizācija. „Šajā gadījumā liela nozīme ir tam, kā uz šiem procesiem reaģē pats cilvēks un viņa darba devējs,” uzskata eksperte, „protams, var cilvēku sūtīt uz stresa menedžmenta kursiem, taču, kā jau minēju, tiem ir divi ierobežojumi – kursa iedarbība ir īslaicīga un tā nav vērsta uz organizācijas izraisītajiem stresa cēloņiem, bet gan uz indivīdu”. Tādēļ svarīgi ir, lai uzņēmuma vadība pamana signālus, kas liecina par profesionālo izdegšanu, un uzņemas atbildību par pozitīvām izmaiņām uzņēmuma iekšējā vidē. Protams, atbildība ir arī paša indivīda ziņā, kā atrast konstruktīvu risinājumu šādām situācijām. „Ilgstošs stress ir kā panna, kas lēnām uzkarst. Ja tu īstajā brīdī nenoņem to no uguns sev piemērotā veidā, tu savā veidā uzsprāgsti,” ir pārliecināta A. Švītiņa.
Vienam elpošana, citam – mūzika
Nav vienas receptes, kā mazināt stresu un spriedzi. Metožu un līdzekļu izvēle ir atkarīga no stresa līmeņa, stadijas un noteiktās situācijas nopietnības. Šādā īsā rakstā mēs šo jautājumu dziļāk neapskatīsim. Es esmu pārliecināta, ka katram ir savs veids, kā mazināt stresu. Dažiem varbūt tas ir tik instinktīvi, ka viņš pat nepamana, ka to dara, lai mazinātu stresu. Ikdienas stresa mazināšanai, man, piemēram, pirms kādas svarīgas tikšanās palīdz vairāku dziļu ieelpu veikšana,” saka A. Švītiņa, „citam varbūt palīdz pilnīga muskuļu atslābināšana sēžot krēslā un klausoties mūziku.” Ikviens grāmatnīcās var atrast dažādas grāmatas par relaksāciju, meditāciju, jogu un masāžām. Ir pieejami neskaitāmi SPA, peldbaseinu, aromterapiju, sporta zāļu un ekstrēmo piedzīvojumu piedāvājumi. Eksperte uzskata, ka šāda veida relaksācija gan prātam, gan ķermenim var ļoti labi palīdzēt, ja stress nav bijis ilgstošs. Neskatoties uz visiem ārējiem apstākļiem, būsim atklāti pret sevi un padomāsim, vai mēs paši patiesi darām visu iespējamo, lai pasargātu sevi šajā straujajā dzīves ritmā?