Kur un kā notiek „īstā” lēmumu pieņemšana ?

Sadarbībā ar portālu Apollo 2004. gada aprīlis
Rūta Lūse

Runājot par lēmumu pieņemšanas procesu organizācijā, šoreiz neapskatīsim gadījumu, kad lēmumu pieņemšana organizācijā notiek, īpašniekam vai vadītājam vienpersoniski izsakot savu vienīgo un pareizo viedokli, bet kā lēmumu pieņemšana notiek grupas līmenī.

Vairums ikdienas organizācijas darbību ietekmējoši lēmumi tiek pieņemti mazās grupās, kuras sastāv no uzņēmuma vadītājiem un darbiniekiem. Nereti gadās, ka lēmums tiek pieņemts, bet tas netiek īstenots dzīvē. Šādas neveiksmes parasti netiek pietiekami dziļi analizētas.

Pat ja analīze parāda, ka organizācija cietusi neveiksmi finansiālu vai tehnisku iemeslu dēļ, tālākā analīze parādītu, ka patiesie iemesli parasti meklējami cilvēku uzvedībā. Tas nozīmē, ka organizāciju neveiksmēm ir arī sociāli un psiholoģiski cēloņi.

Kas notiek sapulcēs?

Cenšoties risināt problēmas, sapulču dalībnieki parasti šādas sarunas cenšas novirzīt uz praktiskām lietām – stratēģiju, finansēm vai darbības procedūru uzlabošanu. Sapulcēs izvairās apspriest emocionālas tēmas par savām izjūtām un grupā valdošo mikroklimatu. Interesanti, ka, lai gan šie emocionālie jautājumi netiek izrunāti sapulcēs, par tiem runā pēc sapulces, aizkulisēs – pāros vai mazās apakšgrupās. Arī sarunu vieta bieži vien tiek izvēlēta neformālāka (atpūtas telpas, smēķētava utt.). Tomēr, tiklīdz visi nākošo reizi sapulcējas kopā, par šiem jautājumiem atkal nerunā.

Kā tas var ietekmēt grupu un visu organizāciju kopumā? Protams, ka negatīvi. Jo vairāk cilvēki izvairīsies par šīm tēmas runāt, jo vairāk postošu konfliktu veidosies un lēnāk virzīsies darbi, jo vairāk tiks zaudēti vērtīgie resursi – laiks un nauda.

Izpratne par grupas procesiem palīdz izskaidrot, kāpēc grupas reizēm nestrādā efektīvi un ko varētu darīt, lai uzlabotu grupas darbu. Tas saistīts ar psiholoģiskām lietām – cilvēka uzvedību un rīcību.

Neracionāls nav negatīvs, tas ir tikai neapzināts

Daudz no tā, kas notiek sapulcē, šķietami balstās uz racionālām diskusijām par darba kārtības jautājumiem. Taču patiesībā uzvedību daudzos gadījumos virza neracionāli faktori – tie, kas nav pieejami apzinātai loģiskai spriešanai. Pie kam jāuzsver, ka neracionāls nav kaut kas negatīvs, bet neapzināts.

Neracionālie faktori ļoti spēcīgi ietekmē grupas efektivitāti tieši tāpēc, ka tie ir neapzināti.
Kā tas izskaidrojams? Iedomāsimies kādu iknedēļas vadītāju sanāksmi. Parasti sapulcei ir iepriekš sagatavota darba kārtība. Kad dalībnieki vienojas par vienu darba kārtības jautājumu, viņi ķeras pie nākošā. Gadījumā, ja valda vienprātība, patiesībā nav lēmuma, ko pieņemt - lēmums jau ir pieņemts. Lēmuma pieņemšanas process sākas tikai tajā gadījumā, ja grupā ir redzama nevienprātība. Parasti, kad grupās ir nevienprātība, tā polarizējas mazās grupās, kurām ir atšķirīgi uzskati par kādu darba kārtības jautājumu.

Ja mēs varētu konstatēt, ka sanāksmes pirmās divdesmit minūtes mēs piekrītam vieniem cilvēkiem, bet nākošajā pusstundā par citu jautājumu, mēs nepiekrītam šiem pašiem cilvēkiem, utt., tad šādas pārmaiņas sanāksmes laikā varētu liecināt par to, ka šajā grupā notiek samērā racionāls lēmumu pieņemšanas process.

Tomēr grupu pieredze rāda, ka parasti tā nenotiek. Grupu struktūra, kura parasti veidojas no divām vai trim apakšgrupām, ir diezgan nemainīga .Ja mēs analizētu sīkāk savu uzvedību, tad mēs pārsvarā varētu novērot, ka mums vienmēr ir tendence piekrist mūsu apakšgrupai jautājumos gan par finansēm, marketingu, kā arī viedokļos par politiku, dzīvi un darbu. Tas nav racionāli, bet pieredze rāda, ka lēmumu pieņemšanas process grupās parasti norit tieši šādā veidā. Tāpēc , lai organizācija strādātu efektīvāk un sasniegtu labus rezultātus, ir ļoti svarīgi apzināties to, analizēt un mēģināt uzlabot lēmumu pieņemšanas procesa gaitu.